Atgriezties uz sākuma lapu. Go to home page. Начальная страница.

Kas ir psihodinamiskā hipnoterapija?

VĒSTURE Ieskats cilvēces attīstības vēsturē sniedz ziņas par hipnozes fenomenu un hipnoterapijas pirmsākumiem. Hipnologs cilvēkus ārstēja ar vārda, ar pieskāriena spēku. Tādā veidā pacientā tika izsaukts īpašs hipnozes jeb transa stāvoklis, pēc kura pacients pamodās brīvs no sāpēm, bailēm un nemiera. Slimnieces iemidzināšana. Senie skifi. Amforas apgleznojums (Ermitāža)Vēl 16. gadsimtā pirms Kristus dzimšanas Senās Ēģiptes papirusos aprakstīta pacienta pakļaušana ārstējošam miegam, uzliekot rokas pacienta galvai.

Līdz pat XX gadsimtam neirologi un psihiatri hipnozi saistīja ar ārstējošu miegu, uzskatot, ka šai miegā apziņa sašaurinās, indivīdam zūd kontrole pār sevi, atslābinās ķermenis. Senajā Grieķijā pacientus ārstēja ar hipnozi speciāli iekārtotos miega tempļos zaļojošās birztalās ūdeņu tuvumā. Viduslaikos daudzos kristīgos rituālos izpaudās hipnozes pozitīvā ārstnieciskā darbība: cilvēki tika atbrīvoti no krampjiem, stostīšanās, neauglīgas laulības.


Franču mākslinieka Onorē  Domjē hipnotiskā seansa attēlojums 18. gadsimtā popularitāti pacientu vidē iemantoja Vīnes ārsta, medicīnas doktora Mesmera magnēti, ar kuriem viņš darbojās uz pacienta miesu, slīdošas roku kustības pāri pacienta ķermenim jeb hipnotiskie passi. Tā laika cilvēki uzskatīja, ka no ārsta hipnologa plūst speciāli fluīdi, kas liek pacientiem pakļauties ārsta īpašām, maģiskām spējām .

Pateicoties XIX gadsimta atklājumiem neiroloģijā, fizioloģijā, eksperimentālajā psiholoģijā, visā pasaulē sākās zinātniski aktīva hipnozes fenomena izpēte. Līdzīgi cilvēkam hipnotisku stāvokli varēja izsaukt arī dzīvniekiem, rāpuļiem un putniem.

Parīzē Salpetrjēras un Nansī klīnikās ārsti neirologi Šarko un Bernheims savos zinātniskos pētījumos akcentēja ārstnieciskās hipnoterapijas pozitīvo psihofizioloģisko ietekmi (pacienti nomierinās, viņiem līdzsvarojas sirdsdarbība, asinsspiediens, izzūd sāpes u.c.). Viņi pierādīja, ka hipnoterapijas laikā cilvēkam var izpausties dažādas transa stāvokļa pakāpes ( katalepsija, letarģija un somnabulisms). Viņi pamatoja direktīvās (tiešās) hipnoterapijas efektīvu pielietošanu garīgo un nervu, iekšķīgo, ķirurģisko slimību klīnikās, dzemdību praksē. Hipnoterapiju sāka praktizēt pieaugušo un bērnu ārstēšanā.

Šarko skolas pētnieks Žanē (Janet P.) pievērsa uzmanību dinamiskai darbībai pacienta galvas smadzenēs un veselīgam disociācijas procesam cilvēka psihē ārstnieciskā hipnoterapijā. Žanē studēja tādus hipnoterapeitiskus fenomenus kā automātiskās vēstules rakstīšanu, vecuma regresiju un progresiju. 19. gadsimtā psihiatrs un psihoanalītiķis Freids (Freud S.) pielietoja klīnisko hipnoterapiju neirotisko pacientu ārstēšanā un šai laikā gūto pieredzi Freids turpmāk izmantoja savā mācībā par ciešiem sakariem starp apziņu un bezapziņu cilvēka psihē. Tā laika krievu skolas pārstāvji, zinātnieki Pavlovs un Behterevs akcentēja uzbudināšanas un kavēšanas procesu mijiedarbi hipnoterapijas laikā cilvēka galvas smadzenēs: ārstnieciskā hipnoterapijā nodibinās saikne jeb raports starp ārsta hipnoterapeita balsi un pacienta dzirdes centru galvas smadzeņu garozā. Vienlaicīgi ar hipnoterapiju pacientā darbojas pozitīvas pašietekmes jeb pašhipnozes process.

Pirmais starptautiskais eksperimentālās un klīniskās hipnozes kongress notika Parīzē 1889. gadā. Tajā piedalījās pasaulslaveni neirologi un psihiatri, fiziologi: Šarko, Brauns, Sekārs, Bernheims, Babinskis, Freids, Behterevs. Kongress lika pamatus turpmākiem pētījumiem, atklājumiem un kongresiem par ārstnieciskās hipnoterapijas pielietošanu cilvēku atveseļošanā. Mūsdienu modernā neirozinātne ar attēldiagnostikas (protonu emisijas tomogrāfija jeb PET u.c.) palīdzību ir apstiprinājusi kādreizējos Žanē atklājumus: cilvēks hipnoterapijas laikā var vienlaicīgi atrasties relaksētā stāvoklī un satikties savā iztēlē ar piedzīvoto psihotraumu, pārstrādāt šīs traumas negatīvo ietekmi. Tātad – psihodinamiska hipnoterapija nav pacienta hipnotiska ietekmēšana, apziņas sašaurināšanās vai iemidzināšana, pasivitāte. Tas ir aktīvs darbs ar pacienta problēmām, apziņas paplašināšanās, pie kam – pacients arī pats seansā iemācās strādāt ar savām negatīvām domām, emocijām. Iemācās atrast jaunas, reizēm – brīnumainas iespējas vecā dzīvesstila pārveidošanai. Pēc seansu kursa šis cilvēks patstāvīgi aktivizē savu dzīvi, krīzes situācijā – var atkal atnākt pie hipnoterapeita uz koriģējošu seansu.

Attēls no I.Rojas monogrāfijas ”Kognitīvā hipnodrāma”(Rīga, 2006) :Neirovizuālās izmaiņas galvas smadzeņu garozā, kas redzamas PET attēlos un rāda dažādu smadzeņu apgabalu aktivitāti ārstnieciskās hipnoterapijas seansa laikā (Lou H.C., 1999).

Arī EEG pieraksts pacientam hipnoterapijas laikā liecina, ka atšķirībā no EEG pieraksta miega laikā, psihodinamiskā hipnoterapijā pacientam galvas smadzenēs aktivizējas teta viļņi (5–7 Hz; 2–100 mkV), kas saistīti ar emocionālu un garīgu sasprindzinājumu. Iztēles un meditācijas procesi hipnoterapijā EEG pierakstā izpaužas kā kreisās galvas smadzeņu puslodes aktivitātes zudums, salīdzinot ar labo puslodi. To izskaidro ar verbālās, loģiskās domāšanas ”izslēgšanu”, kad aktivizējas labā, emocionālā galvas smadzeņu puslode.

Pierādīts, ka hipnoterapijas laikā samazinās ādas temperatūra (elektrodermālā aktivitāte), mainās sirdsdarbības ritms (Roja I.,2006). Transa stāvoklī tiek mazināta simpātiskās nervu sistēmas ietekme, kas noved pie adrenalīna grupas ķīmisko vielu daudzuma samazināšanās iegarenās smadzenēs, ko var noteikt analītiski (Maiolo, 1969). Cilvēka nervu sistēmā hipnoterapijā aktivizējas opiātreceptori un tiek izstrādātas dabiskās pretsāpju, labsajūtas, miegu regulējošas vielas. Tāpēc hipnoterapija palīdz atbrīvoties no tieksmes un paraduma – lietot alkoholu, narkotikas, smēķēt – lai pārvarētu konfliktsituācijas.

Kombinēta terapija (hipnoterapija un medikamenti) ļauj īsākā laikā panākt pacienta atveseļošanos, samazināt nepieciešamā medikamenta – piemēram, antidepresanta vai hormonu preparāta devu, saīsināt nepieciešamo ārstniecisko kursu. Tādā veidā var izārstēt pacientu no medikamentozas atkarības (Roja I., 2006).